Keramika un tās attīstība Dzelzs laikmetā Latvijā

Ieva Balode, 2008

Ievads.

Šajā darbā vēlos izpētīt Dzelzs laikmeta (1.-13. gs.) keramiku, tās darināšanas tehnoloģiju un tās attīstību Latvijas teritorijā- latgaļu, sēļu, zemgaļu,kuršu un līvu apdzīvotajās teritorijās.

Senā keramika mani interesē kā amats un kā mākslas, arheoloģijas un pat folkloras liecība, kas stāsta par maniem senčiem, to dzīvesveidu un ieražām senatnē. Tieši no šāda aspekta arī vēlos pētīt keramiku. Tāpat šajā darbā pētīšu un pievienošu kā ilustratīvos materiālus eksperimentālās arheoloģijas piemērus. Pati esmu ieguvusi pieredzi, strādājot praktiski (individuāli) un mācoties no Latvijas Vēstures institūta darbinieces Innas Lazdiņas, kā arī jau lielu pieredzi guvušās Baibas Dumpes, kas absolvējusi LMA keramikas apakšnozari, tagad jau vairākus gadus strādā LNVM Arheoloģijas nodaļā, paralēli nodarbojoties ar Vēlā dzelzs laikmeta keramikas rekonstrukciju.

Darbā pētīšu visu sākot ar māla masas izveidi līdz trauka gatavošanas procesam, tā estētiski mākslinieciskajām vērtībām un beidzot ar trauku dedzināšanas tehnoloģiju. Par pētniecības materiāliem lielākoties izmantošu arheoloģisko materiālu un, manuprāt, labākās publikācijas par to, kā arī eksperimentālās arheoloģijas paraugus. Tā kā līdz šim nav izdots atsevišķs izdevums par keramiku dzelzs laikmetā, nāksies izmantot tos arheoloģisko izrakumu publikāciju darbus, kuros atrodami labākie raksti par podniecību un keramiku Dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā. Tāpat būtisks šī darba materiāls ir attēli, kas ilustrē kā pašus traukus, tā to pagatavošanas procesu. Attēlus ņemšu no privātās foto kolekcijas, Baibas Dumpes materiāliem un grāmatās atrodamajiem attēliem.

No māla pikas līdz podam.

Pirms māla kā keramikas materiāla pētīšanas, svarīgi ir noskaidrot, kādu vietu keramika kā tāda ieņem Dzelzs laikmetā. Pētot arheoloģiskos izrakumus, māla trauku lauskas ir atrodamas visvairāk, jo, pirmkārt, māls augsnē saglabājas daudz labāk, kā, piemēram, koks, otrkārt, daudzo trauku lausku atradumi liecina par keramikas plašo pielietojumu visā Latvijas teritorijā. Šajos traukos tika glabāta pārtika, no tiem ēda, kā arī gatavoja ēdienu uz uguns. Tāpat māla miniatūrveida trauki pielietoti metālkalšanas procesā, kur mazajos māla tīģelīšos tika liets un kausēts metāls. Vēl keramika tika izmantota sieviešu rotās (kā pērlītes) un vērpjamās vārpstas skriemeļu pagatavošanā.

Pirms trauku darināšanas tehnoloģijas apskates, svarīgi ir saprast, no kurienes un kā tika iegūts māls un māla veidojamā masa. Arheoloģiskie izrakumi Latvijā norāda, ka šos traukus darināja gandrīz visās senajās apmetnēs vietējie iedzīvotāji un amatnieki visos laikos. Tāpēc arī māls tika rakts vietējā augsnē, īpaši upju krastos. Māla veidojamā masa tika iegūta mālam piejaucot zvirgzdus (skat. 1. att. un 2. att.) – augstā temperatūrā izdedzinātus akmeņus, kuru sastāvā ir kvarcs. Šos akmeņus pēc apdedzināšanas saberž un piejauc māla masai, padarot to daudz raupjāku, izturīgāku un ļaujot traukam nedeformēties tā žūšanas procesā. Agrākos periodos māla masai tika piejauktas arī organiskas vielas, kas trauka dedzināšanas procesā izdega, trauka virsmā radot poras (šādi sastopami vairs tikai Agrajā dzelzs laikmetā). Savukārt, attīstoties podnieka ripai, zvirgzdi tika izmantoti mazāk un saberzti daudz smalkāk vai arī zvirgzdu vietā izmantotas smiltis. Tāpat atrasts, ka gludinātās uz spodrinātās keramikas māla masai tikuši piejauktas vizlas pārsliņas, kas traukam piešķir zeltaini sudrabainu mirdzumu.

Tā kā līdz pat 10. gs. sastopama bezripas keramika, šo darbu pārsvarā veica sievietes, ko norāda smalkie, mazie pirkstu nospiedumi uz atrasto trauku lauskām. Traukus pārsvarā darināja, pa priekšu uztaisot tā dibenu, kam pievienoja vairākas māla lentes, kas savstarpēji salipinātas un nogludinātas. Mazākus trauciņus mēdza gatavot no vienas māla pikas.

Trauki pārsvarā gatavoti ar rokām, bez palīgrīkiem. Interesanti, ka Ķentes pilskalna izrakumos atrasts kāds māla pods, uz kura dibena redzams koka ripas nospiedums, kas liecina par to, ka darba procesā ticis izmantots koka paliktnis, kas atvieglojis darba taisīšanas procesu un ļāvis gatavoto podu grozīt uz visām pusēm.

Trauku gatavošanas tehnoloģija un forma.

Keramikas traukus var iedalīt pēc to darināšanas tehnoloģijas, darināšanas un izmantošanas laikmeta, kā arī vērojamas ir lokālās pazīmes, kas raksturīgas apmetnei, ciltij un tautai. Zināmu trauku formas atšķirību var novērot katrā no Dzelzs laikmetiem –kā Agrajā (2.-4.gs.), tā Vidējā (5.-9.), tā Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-13.). Visos šajos laikmetos sastopama t.s. bezripas keramika, taču ar katru gadsimtu trauku forma un to darināšanas tehnoģija atšķiras. Ar Vēlo dzelzs laikmetu attīstās podniecība kā patstāvīga amatniecības nozare, ko sekmē podnieka ripas ieviešana keramikā, kas, domājams, no sievietes amata kļuvis par vīrieša amatu. Trauku formas mēdz būt dažādas. Latgaļu keramikai raksturīga spaiņveida forma (skat. 3. att.) To lielums 15-40 cm. Šādus traukus parasti izmantoja ēst gatavošanai ugunskurā, taču mazākos kā galda traukus. To malu augšdaļa mēdz būt ar profilējumu (skat. 4.att.-1,9.) Tie mēdz būt gan cilindriski, gan ar šauru dibenu un platu augšmalu. Šādi trauki (šauru dibenu, platu augšmalu) parasti raksturīgi visiem reģioniem, īpaši Sēļiem. Tie pārsvarā zemi, visticamāk, ka izmantoti ēšanai (skat. 6. att.). Savukārt līviem raksturīga mucveidīga, daudz apaļāka trauku forma, kur traukiem dibena diametrs ir līdzīgs ar augšmalas diametru un visplatākais tas irvidusdaļā. Bieži šiem traukiem mēdz būt dažādi izvirzījumi uz iekšu un āru kakla daļā. Šādu trauku lielums parasti mazāks kā spaiņveida. Tie izmantoti ēšanai un ēdienu glabāšanai.(skat. 6.,5. att.)Kā atsevišķu trauku formas tipu var izdalīt ripas keramikas traukus, tiem forma terīnveida, ar izteiktu S veida izliekumu un profilējumu augšmalā. Tādos traukus labi glabāt pārtiku, taču tajos tika arī gatavots ēdiens. (skat. 10. att.)

Bezripas keramika iedalās švīkātajā, tekstilajā, gludajā, apmestajā, ar nagiespiedumiem vai kniebumiem rotātajā, un spodrinātajā. Savukārt, ripas keramikai raksturīgi dažādi ornamenti.

Švīkātā keramika no apskatāmā laika perioda sastopama vairs tikai agrajā dzelzs laikmetā.Trauka malu biezums 7-15 mm ar rupju zvirgzdu piejaukumu. Pārsvarā spaiņveida forma, kuras malas sašvīkātas ar, iespējams, sīkiem zariņiem vai augu kātiem. Atrasta Ķentes, Asotes, Dignājas pilsk. (skat. 3. att.-1,4; 7.att.- 1,4)

Tekstilā keramika tāpat kā švīkātā, sastopama tikai agrajā dzelzs laikmetā un vidējā dzelzs laikmetā līvu ugunskapu apdedījumos rituālām vajadzībām. Tādi trauki agrajā dzelzs laikmetā sastopami Ludzas rajona Zvirgzdu kapulaukā, Ķentē, Asotē,Balvu rajonā u.c.) (skat. 7. att.- 3.)

Gludā keramika sastopama visos Dzelzs laikmetos kā viena no dominējošām. Māla masai šeit tāpat piejaukti zvirgzdi, taču šeit tie jau smalkāki. Sienu biezums 7-10 mm, trauka diametrs augšmalā 20-30 cm Formas mēdz būt dažādas, taču pārsvarā trauki zemi. Gludo virsmu veido pirkstu gludinājums ap trauka sienām. Reizēm malu augšdaļa rotāta. Sastopama Ķentē ,Āraišos, Dignājas pilsk.,Salaspils laukskolā u.c.) (skat. 6., 8. att.,11.att.)

Spodrinātā keramika ir viens no retāk sastopamajiem keramikas tipiem. Tas sastopams jau ar agro dzelzs laikmetu- m.ē. sākumā.To māla masai zvirgzdu piejaukums ārkārtīgi smalks. Lai panāktu trauka sienu spodrību, tika izmantots darbarīks- akmens, nazis, gliemežvāks u.c. Trauka malu biezums līdz 5 mm, retāk 9mm. Šādi trauki dedzināti daudz rūpīgāk, to vieglie skrāpējumi liecina, ka trauki tikuši rūpīgi mazgāti un saudzēti. Bieži trauku malas rotātas. (skat. 5. att.- 7.,4. ;11.att.- 1.) Šādi trauki atrasti Kivtu, Asotes, Tērvetes, Sālpils un Ķīšukalna pilskalnos un kapulaukos.

Apmestā keramika ir visvairāk sastopamā keramika Latvijas teritorijā. Procentuāli atradumos tās pārsvars ir ap 70 % Šādai keramikai rupjš zvirgzdu piejaukums, biezas sienas līdz pat 1,5 cm, kam no ārpuses apmetums 2-5 mm. Tie parasti lieli, augstumā pārsniedz pat 35 cm. Visbiežāk spaiņveida. Tika izmantoti ēdiena gatavošanai ugunskurā. Trauku gatavošanas process sarežģītāks kā citiem, jo ap nogludinātajām sienām notriepts apmetums, ko veido cietāks māls jeb pat saplēstu trauku lauskas, kas sajauktas ar ūdeni. Bieži trauku malas ar profilējumu. Apmetums nodrošina trauka izturību to vairākkārtīgi dedzinot ugunskurā. Tā sastopama visās Latvijas seno apmetņu vietās starp trauku lauzkām. (skat. 3. att.- 2.;4.att.-9.)

Nagiespiedumu un kniebumu keramika Latvijas teritorijā ieviesās kopā ar apmesto keramiku. Nav sastopama bieži, taču pārstāvēta daudzos kapulaukos. Trauku sienas biezas, ar zvirgzdiem, trauka izmēri nelieli. Visticamāk, izmantoti ēst gatavošanai.Parasti spaiņveida vai mucveida forma. Reljefā trauka virsma veidota mīkstā mālā iespiežot pirksta galu vai iekniebjot, atstājot nelielus nagu un pirksta gala iespiedumus mālā. Ornamenti parasti kārtoti joslās- rindās pa divi vai pa vienam. Atrasti Ķentē ,Āraišos, Vampeniešos, Asotē. (skat. 3.att -3.; 5.att.-2. ,9.att.-2.)

Ripas keramika Latvijas teritorijā ieviesās ar 10. gs. visticamāk no Slāvu zemēm. Ar 11. gs. tā ņem virsroku vairākās Latvijas senajās apmetnēs, īpaši līvu, kad šajā laikā bezripas keramika līvu apbedījumos sastopama tikai rituālām vajadzībām. Trauka sienas ļoti plānas, māla masai gandrīz vairs nav zvirgzdu piejaukuma. To vietā lietotas smiltis vai to nav bijis nemaz. Trauki parasti terīnveida, ar izteiktu S veida profilējumu augšmalā. Tie bieži ornamentēti ar līkločiem, punktiņiem, līnijām u.c. To augstums no 7-20 cm. Atrasti Salaspils laukskolas apdedījumos, Asotes pilks., Oliņkalna, Tērvetes, Sēlpils un Ķīšukalna apmetnēs) (skat. 9.att.- 1,3,4,6,8;10.att.)

Trauku apdedzināšana.

Lai traukus varētu lietot sadzīvē, tos pēc kārtīgas kaltēšanas ir jāapdedzina. Tā kā arheoloģiskajos izrakumos podnieka krāsnis parādās tikai ar Vēlo dzelzs laikmetu (9.-13. gs.), ir pamats uzskatīt, ka trauki tikuši apdedzināti ugunskurā. Kā vēsta analīzes, atrastie trauki tikuši apdedzināti 700-900˚ temperatūrā. Lai noskaidrotu, kā lauka ugunskurā panākt šādu temperatūru, ir svarīgi izpētīt eksperimentālās arheoloģijas liecības. Šajā sakarā nozīmīgus pētījumus ir veikusi LNVM Arheoloģijas nodaļas darbiniece un podniece Baiba Dumpe:

„Līdz šim Latvijā arheoloģiskajos izrakumos atrastas (vai atpazītas) tikai nedaudzas podniecības krāsnis. Pazīstamākās ir divas Asotes pilskalna krāsnis, jo to apraksts un zīmējumi pieejami publikācijās. Mazāk zināmas ir divas podniecības krāsnis Daugmales pilskalnā un viena – Doles salas Raušu ciemā. Visām tām kopīga ir viena pazīme, pēc kuras tās tikušas atpazītas kā specializētas podniecības krāsnis – tie ir nelieli caurumi virsējā māla kārtā, kādi nemēdz būt telpu apsildāmām vai saimniecības krāsnīm.” (9)

Savā pētījumā par Vēlā dzelzs laikmeta krāsnīm B.Dumpe izvirza 6 hipotētiskus variantus tam kādas varētu būt bijušas Dzelzs laikmeta keramikas trauku apdedzināšanas metodes:

1. Ugunskurs bez jebkādā īpašām būvkonstrukcijām;
2. Lauka pavards – zemē iedziļināts ugunskurs, kas norobežots ar akmeņu apli;
3. Akmeņu krāsns – zemē iedziļinātu akmeņu krāvums, kura iekšienē ugunskurs, taču augšā novietoti trauki;
4. Seklā māla kleķa krāsns - māla kleķa kurtuve ar liesmu kanāliem pārsegumā, virs kuras novieto apdedzināmos traukus un kurināmo;
5. Seklā krāsns ar aizsargsienu - māla kleķa kutruve ar liesmu kanāliem pārsegumā un regulāri atjaunojamu māla aizsargsienu ap podniecības izstrādājumiem;
6. Dziļā blietētā māla krāsns - no māla blietēta zemē iedziļināta podniecības krāsns ar kurtuvi un virs tās novietotu trauku telpu.

Visticamākie keramikas apdedzināšanas varianti varētu būt pirmais, ceturtais un sestais. Ceturtās un sestās krāsns konstrukcijas ir atrastas arheoloģiskajos izrakumos Vēlajā dzelzs laikmetā, savukārt, tā kā nekādas citas īpašas, podniecībai domātas konstrukcijas nav tikušas atrastas laikā līdz Vēlajam dzelzs laikmetam, ir pamats uzskatīt, ka trauki tikuši apdedzināti ugunskurā. Balstoties pēc B. Dumpes eksperimentiem trauku apdedzināšanā, lai ugunskurā panāktu pietiekoši augstu temperatūru, svarīgi ir to kurināt vismaz 6 h, nemitīgi ugunskuram pievienojot malku, kas vienmērīgi apsegtu ugunskurā ievietotos traukus. Savukārt, traukus dedzinot rekonstruētā māla kleķa krāsnī, ir iespējams sasniegt daudz augstāku temperatūru, kā arī samazināt dedzināšanas procesu (apm. 4h), savukārt šādas krāsns izveide sarežģīta. (skat.12,13. att.)

Secinājumi.

Dzelzs laikmeta keramika visos laikos formās un uzbūvē bijusi visai vienkārša un primitīva. Formu un uzbūves kardinālākā atšķirība vērojama tikai Dzelzs laikmetā ar podnieka ripas ieviešanos. Tāpat arī podniecība kā amats ilgu laiku bijusi vien mājsaimniecības sastāvdaļa un tikai vēlāk ieviesusies kā patstāvīgas amatniecības nozare.

Šķiet savādi, ka paralēli progresējošajam kalēja darbam, smalkajam un krāšņajam dzelzs laikmeta rotu klāstam, to formas, ornamentu progresam, paralēli pastāvošā keramika bijusi tik vienkārša, primitīva un šķietami maznozīmīga. Tādējādi varētu izvirzīt hipotētiskus minējumus, ka dzelzs laikmeta cilvēks daudz vairāk uzmanības pievērsis savai sociālajai, ārējai dzīvei un mazāk savai iekšējai, ikdienas dzīvei. To apliecina arī šī laikmeta sociālpolitiskā struktūra, kas atšķirībā no iepriekšējiem periodiem Akmens laikmetā, ir daudz sakārtotāka, organizētāka.

Lai kā, pētot dzelzs laikmeta keramiku un rekonstruējot tās darināšanas tehnikas, mālu masas iegūšanu, veidošanu, dedzināšanu, var secināt, ka podniecība bijusi visai plaša un pietiekoši sarežģīta nozare, kas prasa zināmu meistarību un iemaņas, kas, ņemot vērā ilgo gadsimtu darināšanas tradīciju pastāvību, nemainīgumu, varētu būt mantots amats.

Izmantotā literatūra.

1. Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, Vēstures institūts. Latvijas PSR Arheoloģija.-Zinātne- Rīga, 1974.
2. A. Stubavs. Ķentes pilskalns un apmetne.- Zinātne- Rīga, 1976
3. Э Шноре. Αсотское городище. – Издательство академии наук  латышской ССР,- Рига, 1961.
4. A. Zariņa. Salaspils laukskolas kapulauks 10.- 13. gs. – Latvijas Vēstures institūta apgāds – Rīga, 2006.
5. Ē. Mugurēvičs. Oliņkalna un Lokstenes pilsnovadi 3.- 15. gs. arheoloģiskie pieminekļi. – Zinātne – Rīga, 1977.
6. E. Šnore, A. Zariņa. Senā Sēlpils. – Zinātne – Rīga, 1980.
7. Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Vēstures un materiālās kultūras institūts. Archeoloģija un Etnografija. Rakstu krājums I. – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība – Rīga, 1957.
8. Aкадемии наук латышской ССР институт истории. Из древнейщей истории Балтских народов.- Зинатне – Рига, 1980.
9. http://www.arheo.lv/eksperimenti/baiba_dumpe/keramikas_apdedzinasana_lv.htm
10. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs.

1.att. Zvirgzdi (9)

2. att. Zvirgzdu berzšana (9)

3. att. Asotes pilskalns (3) : 1.-švīkātā keramika (Agrais dzelzs laikmets); 2.- apmestā keramika 9.-10.gs.; 3.- nagiespiedumu keramika 10.-12. gs.

4. att. Ķentes nocietinātās apmetnes, pilskalna un apmetnes keramika (2): 1.- 7. - spodrinātā keramika; 8. - tekstilā keramika; 9. - apmestā keramika

5. att. Salaspils laukskolas keramika 10. – 13. gs (4) .: 1.,3.,4.,7. - spodrinātā keramika; 2. – ar nagiespiedumiem rotātā, apmestā keramika, 5.,6. – gludā keramika; 8. – apmestā keramika.

6. att. Asotes pilskalna keramika (Vidējais un Vēlais dzels laikmets) (3): 1.-4.,6.,8.,10.-13.,16.,- gludā keramika; 5., 7.,9.- apmestā keramika, 14.,15.,17.- spodrinātā keramika.

7. att. Agrais dzelzs laikmets (1) : 1.,3.,5.-7. – Salenieki, 2. – Plūdoņi, 4. – Dignājas pilskalns; 1., 4.- švīkātā; 2.- apmestā; 3. – tekstilā; 5.-7.- spodrinātā keramika.

8. att. Vidējā dzelzs laikmeta gludā un spodrinātā ornamentētā keramika (8): 1.,3.,13.,14. – Asote; 2.,4.,12. – Aizkraukle; 5., 8.-10.,15.,18.,19.,21.- Dignāja; 17.,23.-25.,28.,31.,33. – Daugmale; 6., 20., 30. – Kļavukalns; 7.- Stiķi; 11. – Sēlpils; 16.- Šanteskalns; 22.- Ķīšukalns; 26., 29. – Ķenteskalns; 27.- Melnaiskalns; 32.- Talsi;
1.- 15. ar auklu vai bronzas spirāli ornamentētā; 16. - 33. – iegrieztu līniju ornamenti

9. att. 10.-12. gs. keramika (1) : 1., 6. – Asotes pilsklans; 2.,5.- Vampenieši I ; 4.- Raušu apmetne; 3.,7.,8.- Salaspils Laukskola;
1.,3.,4.,.6., 8. – ripas; 2. – gludā ar nagu kniebumiem; 5.- spodrinātā; 7.- apmestā.

10. att. Salaspils laukskolas ripas keramika Vēlajā dzelzs laikmetā (4).

11.att. Vēlā dzelzs laikmeta keramika (10)

11. att. Vidējā dzelzs laikmeta keramika (10)

12. att. podu dedzināšana lauka pavardā (foto no privātās kolekcijas)

13. att. Podu dedzināšana seklajā māla kleķa krāsnī (9)