Vilkatis – labais un ļaunais Latviešu reliģiskajā izpratnē

Esam daudz domājuši un diskutējuši par šo, grūti aptveramo, tēmu, taču diskusijas līdz šim nav nesušas pietiekamu rezultātu, lai mēs nonāktu pie kopsaucēja, kas tad īsti ir Vilkatis (vilkacis) latviešu un līvu tradīcijās un reliģijā. Esam vienisprātis, ka Vilkatim, mūsu senču izpratnē, piemīt sakrāla(svēta) nozīme, taču esam šo izpratni pazaudējuši „pateicoties” kristīgās baznīcas pūlēm, apspiežot mūsu krīvu krīvus, zintniekus, gudros un vecajos, pievēršot ar viltu un varu savai baznīcai, sakropļojot un pārveidojot mūsu senču svinamās dienas par baznīcas svētkiem, mūsu senču Dievus aizstājot ar kristiešu svētajiem un ģimenēm aizliedzot godināt savu senču Dievus, tos pasludinot par nelabajiem un vēl dažādiem dēmoniem. Tā arī radies kristīgais mīts par vilkati kā ļaunuma iemiesojumu. Mēs nezinām to, kas bija zināms mūsu senčiem, taču, analizējot un pētot, varam atjaunot, mūsuprāt patiesas garīgās vērtības. Vilkacis, vilkats, vilkateks (dialektā - kadars), latviešu mitoloģijā ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis viena vai otra dzimuma cilvēks. Pirmie rakstītie avoti par vilkačiem ir Senās Romas vēsturnieka Hērodota darbi, kuros viņš nosaucis neiru apdzīvoto zemi par “vilkaču zemi” respektīvi apvidu, kur vilkaču ir ļoti daudz. Profesors Šmits Hērodota minētos neirus uzskata par senajiem baltiem. Cik pamatota ir neiru saistība ar senajiem baltiem nezinām, taču pinīgi droši zinām, ka Hērodota izpratne par vilkačiem bija citāda kā vēlākajai kristīgai baznīcai. Ja mēs pieļaujam domu, ka Hērodots par neiriem sauc senos baltus, tad varam arī loģiski izprast kristiešu nepatiku pret vilkača tēlu, jo tas jau izsenis darīja slavenas baltu ciltis citu tautu vidū kā varenas burvju un zintnieku ciltis. Nākamie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir sastopami Viduslaikos. 16. un 17.gs. par tipisku vilkaču darbības zemi tiek dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija. Ticība vilkačiem viduslaiku Eiropā pielīdzināta gara slimībai - mānijai. To nereti izmantojušas slepenas cilvēku apvienības, domājams, lai iebaidītu un sociāli pakļautu visus sabiedrības locekļus. Šeit, manuprāt, mēs varētu rūpīgi pievērsties vienas no vilkaču tēla hipotēzēm. Manuprāt šīs slepenās cilvēku apvienības varēja būt divu veidu : 1) jezuīti – centās iebiedēt cilvēku masas tēlojot vilkačus, lai cilvēki novērstos no senču kultiem un nonicinātu vilkača tēlu; 2) latviešu un līvu dumpinieki (mežos sabēguši lauku ļaudis), kas nepakļāvās vācu baznīcas varai un dzīvoja mežos, ik pa laikam postot muižkungu, baronu, garīdznieku un bruņinieku tīrumus, radīdami par sevi vilkača mītu (viņu izskats, dzīvojot šādos mežonīgos apstākļos varēja būt visnotaļ līdzīgs cilvēka un vilka krustojumam, par kādu tika uzskatīts vilkatis). Par šī pieņēmuma, manuprāt, mēs varētu pieturēties, jo arī Latviešu buramo vārdu izdevumā varam atrast liecības no tā saucamajām viduslaiku „Vilkaču” prāvām, kur tiek liecināts, ka vilkači lielākos pulkos savācas Jēzus tā kunga dzimšanas dienā un posta muižkungu tīrumus...Vai tad ar to viss nav pateikts? Kāpēc tad tieši Jēzus dzimšanas dienā un kāpēc tieši muižkungu tīrumus? Tātad šāds aspekts parāda, ka Vilkatis mūsu tautas verdzības laikos ir bijis brīvības un nesalaužamas cīņas simbols. Mums pieejamos rakstītajos avotos – buramos vārdos, „Vilkaču” prāvu liecībās, tautasdziesmās un pasakās pieminēti dažādi cilvēka pārvēršanās veidi par vilkaci, kuros nereti ir manāma pārlieku lielā kristīgā ietekme. Te daži piemēri: Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša šā cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tam iedod (visvairāk ar apvārdotu dzērienu, sevišķi alu), sacīdams šādus vārdus: “Tādas pašas drēbes tev kā man, pelēki svārki, gara aste,” - vai arī īsāk: “Kas man, lai notiek tev.” Ticība šādas pārtapšanas iespējai senatnē bijusi ļoti izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Tā piemitusi ne tikai vienkāršajai tautai, bet arī dižciltīgajiem un izglītotajiem sava laika sabiedrības locekļiem. Baltijas vācu zinātnieki, garīdznieki, juristi savā laikā, rakstos un runās apkarodami vilkaču māniju tautā, atzina, ka cilvēks iztēlojas sevi par vilkaci, paši atrazdamies dziļā miegā. Citiem vārdiem - cilvēka gars, dvēsele iet vilkaču ceļu, bet miesa paliek uz vietas. Garīdznieki un juristi (P.Einhorns, H.Samsons u.c.) ir viduslaikiem raksturīgajā pārliecībā, ka visi vilkači ir arī burvji, kas atrodas gan fiziskā, gan garīgā saistībā ar Velnu. Apsūdzētos vilkačus tiesā tanīs pašās prāvās un ar tādām pašām metodēm kā burvjus un raganas. Šeit noteikti jāpiemin otrā hipotēze, kura arī ir ļoti pamatota un, kura sniedzas daudz senākā pagātnē. Visās tautu zintnieki vienmēr ir uzturējuši ciešas saites ar dabu – zāļu novārījumi un tējas ar pareiziem vārdiem ir spējušas darīt lielus brīnumus, zintnieki un mūsu krīvi ir pratuši ieiet dzīvnieka ķermenī, paši paliekot savā fiziskajā veidolā, bet transa stāvoklī. Kāpēc viņi to darīja? Tā ir mums zudusi atklāsme. Iespējams viņi to darīja, lai iegūtu kāda dzīvnieka spēku, veiklību, aso redzi, dzirdi, viltību vai gudrību. Zintnieki to prata pielietot gan pašu vajadzībām, gan palīdzēt citiem cilvēkiem savienoties ar dzīvnieka garu. Tā nu cilvēka gars nereti varēja iemājot dzīvnieka ķermenī un darīt sev vajadzīgas lietas vai arī nonākt pie vajadzīgām atklāsmēm. Līdz mūsdienām visuzskatāmāk šī cilvēka gara iemājošana dzīvniekā sastopama Dienvidamerikas indiāņu, Austrālijas aborigēnu, Āfrikas nēģeru, u.c. mežonīgajās, civilizācijas neskartajās vai minimāli skartajās ciltīs, jo tās vēl nav pazaudējušas maģisko saikni ar dabu – vienīgo patieso starpnieku starp augstākajiem spēkiem un mums... Vilkacis manās acīs vienmēr ir bijis vai nu cilvēka gars, kurš iemājojis dzīvnieka ķermenī, lai smeltos tā spēku, izveicību, viltību, gudrību, u.c. Vilkacis arī ir varējis būt cilvēku neatpazīts, mežonīgs senču brīvības cīnītājs, kurš nav varējis samierināties ar vācu kungu miesas un gara jūgu, tāpēc vardarbīgi pretojies un slēpies mežā, vācu muižniecībai un lielai daļai ļaužu liekoties pus cilvēks, pus vilks esam.